Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Ģenerālā asambleja 2006.gada 13.decembrī ir pieņēmusi rezolūciju, ar kuru tika akceptēta Vispārējā konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – Konvencija) un Konvencijas fakultatīvais protokols (turpmāk – Protokols).
Konvencija sastāv no piecdesmit pantiem, kas skar gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Konvencijas pamatprincipi ietver cilvēka cieņas ievērošanu, diskriminācijas aizliegumu, līdzdalību un integrāciju sabiedrībā, cieņu pret atšķirīgo, iespēju vienlīdzību, pieejamību, dzimumu līdztiesību un cieņu pret bērnu ar invaliditāti spēju attīstību.
Konvencija aicina uz nediskriminējošu attieksmi un vienlīdzīgu, taisnīgu pieeju visās dzīves jomās – izglītībā, veselības aprūpē, darbavietā, ģimenes dzīvē, kultūras un sporta pasākumos, kā arī piedaloties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē.
Konvencijas mērķis ir nodrošināt, ka visi cilvēki ar invaliditāti tiek vienlīdzīgi atzīti likuma priekšā un var izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības. Turklāt Konvencija nosaka sfēras, kurās dalībvalstīm nepieciešams veikt saprātīgus pielāgojumus, lai cilvēki ar invaliditāti varētu realizēt savas tiesības, kā arī jomas, kurās jāpastiprina viņu tiesību aizsardzība.
Konvencijas mērķu sasniegšanai dalībvalstīm jāparedz šāda rīcība:
• izstrādāt tādus normatīvos tiesību aktus un īstenot administratīvos pasākumus, kas veicinātu cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesības un likvidētu diskrimināciju;
• aizsargāt un veicināt cilvēku ar invaliditāti tiesību iekļaušanu visās politiskajās nostādnēs un programmās un pārtraukt visas darbības, kā rezultātā tiek pārkāptas cilvēku ar invaliditāti tiesības;
• nodrošināt, lai cilvēku ar invaliditāti tiesības tiktu ievērotas sabiedriskajā un privātajā sektorā;
• uzsākt cilvēkiem ar invaliditāti pieejamu preču, pakalpojumu un tehnoloģiju pētījumu un pilnveidi un mudināt citus veikt šādus pētījumus;
• nodrošināt pieejamu informāciju par palīgtehnoloģijām personām ar invaliditāti;
• veicināt profesionāļu un personāla, kas strādā ar personām ar invaliditāti, apmācību par konvencijā noteiktajām tiesībām;
• konsultēties un iesaistīt personas ar invaliditāti likumdošanas un politisko nostādņu izstrādē un īstenošanā, kā arī ar viņiem saistīto lēmumu pieņemšanas procesā.
Analizējot Konvencijas saturu, izdalāmi trīs svarīgākie dalībvalstu pienākumi:
• pienākums respektēt – dalībvalsts nedrīkst liegt personām ar invaliditāti izmantot savas tiesības;
• pienākums aizsargāt – dalībvalsts nedrīkst pieļaut, ka trešās puses pārkāpj personu ar invaliditāti tiesības;
• pienākums izpildīt – dalībvalstij ir jāizstrādā atbilstoša likumdošana un jāīsteno attiecīgas administratīvās darbības, lai pilnībā realizētu personu ar invaliditāti tiesības.
Konvencija un tās Protokols tika atvērti parakstīšanai visām valstīm un reģionālās integrācijas organizācijām ANO galvenajā mītnē Ņujorkā 2007.gada 30.martā un jau tajā pašā dienā 81 valsts Konvenciju parakstīja, neveicot darbības plānu vai stratēģijas izstrādi. Pašlaik Konvenciju ir parakstījušas 156 valstis, no tām ratificējušas Konvenciju 164 valstis.
Eiropas Komisija savos paziņojumos ir atzīmējusi, ka, parakstot Konvenciju, Eiropas Kopiena un tās dalībvalstis ir apstiprinājušas savu nostāju, ka invaliditāte ir plašs cilvēktiesību (civiltiesības, politikas tiesības, ekonomikas tiesības un vides tiesības) un juridisks jautājums. Eiropas Rīcības plānā invaliditātes jomā 2003.-2010.gadam ir paredzēti šīs stratēģijas īstenošanas līdzekļi, visos attiecīgajos Eiropas Savienības politikas virzienos, rodot integrētu pieeju invaliditātes jautājumiem. Turklāt Eiropas Komisija prasa no dalībvalstīm regulāru atskaitīšanos par Konvencijas ieviešanu.
