Drošība krīzes situācijās ir svarīga ikvienam sabiedrības loceklim. Tomēr cilvēkiem ar invaliditāti, gados veciem cilvēkiem un ģimenēm ar mazgadīgiem bērniem ārkārtas situācijas var radīt papildu riskus. Šīs grupas biežāk saskaras ar dažādiem šķēršļiem – piemēram, grūtībām saņemt un saprast informāciju, ierobežotām pārvietošanās iespējām vai atbalsta trūkumu evakuācijas laikā. Tāpēc civilās aizsardzības plānošanā ir īpaši svarīgi izprast šo cilvēku vajadzības un ikdienas situāciju.
Lai iegūtu labāku priekšstatu par cilvēku ar invaliditāti sagatavotību krīzes situācijām un viņu piekļuvi informācijai un atbalstam, tika veikta aptauja. Tās mērķis bija noskaidrot, kā cilvēki ar invaliditāti Latvijā saņem informāciju par drošību, kādus resursus viņi var izmantot krīzes situācijās un ar kādiem šķēršļiem viņi var saskarties evakuācijas vai palīdzības saņemšanas laikā.
Aptaujā piedalījās 1 060 respondenti ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem no dažādām Latvijas pašvaldībām. Aptaujas jautājumi aptvēra vairākas būtiskas tēmas – respondentu dzīves situāciju, pieejamo atbalstu krīzes gadījumā, informācijas saņemšanas veidus, digitālo rīku izmantošanu, kā arī praktiskos resursus, kas nepieciešami drošai evakuācijai. Aptaujas rezultāti palīdz labāk saprast, kā civilās aizsardzības sistēma sasniedz cilvēkus ar invaliditāti un kurās jomās nepieciešami uzlabojumi. Tie sniedz arī svarīgu pamatu turpmākai politikas plānošanai, lai nodrošinātu, ka krīzes situācijās informācija un palīdzība ir pieejama visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu veselības stāvokļa, vecuma vai dzīves apstākļiem.
Aptaujas datu analīze
1.Aizkraukles novads; 2.Alūksnes novads; 3.Augšdaugavas novads; 4.Ādažu novads; 5.Balvu novads; 6.Bauskas novads; 7.Cēsu novads; 8.Daugavpils valstspilsēta; 9.Dienvidkurzemes novads; 10.Dobeles novads; 11.Gulbenes novads; 12.Jelgavas novads; 13.Jelgavas valstspilsēta; 14.Jēkabpils novads;15.Jūrmalas valstspilsēta; 16.Krāslavas novads; 17.Kuldīgas novads; 18.Ķekavas novads; 19.Liepājas valstspilsēta;20.Limbažu novads; 21.Ludzas novads; 22.Līvānu novads; 23.Madonas novads; 24.Mārupes novads; 25.Ogres novads; 26.Olaines novads; 27.Preiļu novads; 28.Ropažu novads; 29.Rēzeknes novads; 30.Rēzeknes valstspilsēta; 31.Rīgas valstspilsēta; 32.Salaspils novads; 33.Saldus novads; 34.Saulkrastu novads; 35.Siguldas novads; 36.Smiltenes novads; 37.Talsu novads; 38.Tukuma novads; 39.Valkas novads; 40.Valmieras novads; 41.Varakļānu novads; 42.Ventspils novads; 43.Ventspils valstspilsēta
Plašais ģeogrāfiskais pārklājums norāda uz to, ka civilās aizsardzības izaicinājumi nav lokāli, bet gan nacionāla mēroga. Pašvaldībām ir jāstrādā pie vienotiem, bet reģionāli pielāgotiem risinājumiem, ņemot vērā, ka palīdzības sniegšana viensētā dzīvojošam cilvēkam būtiski atšķiras no pilsētas vides.
Aptaujas dati par respondentu dzīvesvietu parāda, ka cilvēki ar invaliditāti Latvijā dzīvo ļoti atšķirīgos apstākļos. No visiem aptaujātajiem 152 respondenti dzīvo lauku viensētās, 277 – ciemos vai mazākos apdzīvotos centros, bet 631 respondents dzīvo pilsētās. Tas nozīmē, ka aptaujā pārstāvēta plaša dzīvesvietu dažādība visā valsts teritorijā.
Šie rādītāji ir īpaši nozīmīgi civilās aizsardzības kontekstā, jo cilvēku drošības iespējas krīzes situācijās lielā mērā ir saistītas ar dzīvesvietu. Cilvēkiem, kuri dzīvo pilsētās, parasti ir vieglāk piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem, sociālajiem pakalpojumiem un informācijas kanāliem. Savukārt cilvēki, kuri dzīvo lauku teritorijās vai viensētās, var saskarties ar grūtībām saņemt palīdzību.
Civilās aizsardzības plānošanā ir jāņem vērā cilvēku ar invaliditāti situāciju dažādība un jāparedz risinājumi, kas darbojas gan pilsētās, gan lauku teritorijās.
Aptaujas rezultāti uzsver, ka vienots risinājums lielākiem šķēršļiem – piemēram, lielākiem attālumiem līdz palīdzības dienestiem, sarežģītāku evakuāciju vai ierobežotākām iespējām ātri saņemt informāciju. Īpaša uzmanība jāpievērš cilvēkiem ar invaliditāti, kuri dzīvo lauku viensētās vai attālākās vietās. Krīzes situācijā viņi biežāk var būt vieni un viņiem var būt grūtāk savlaicīgi saņemt palīdzību vai atbalstu. Tas nozīmē, ka visiem iedzīvotājiem nevar būt pietiekams. Lai nodrošinātu drošību visiem, civilās aizsardzības sistēmai jābūt elastīgai un jāņem vērā cilvēku dzīvesvietas, pieejamā atbalsta un infrastruktūras atšķirības. Tas ir īpaši svarīgi, lai krīzes situācijās palīdzība sasniegtu arī tos cilvēkus ar invaliditāti, kuri dzīvo attālākās vai mazāk apdzīvotās teritorijās.
Respondentu vecuma sadalījums liecina, ka pētījumā dominē vidēja un vecāka gadagājuma personas. Vairāk nekā puse respondentu ir vecumā virs 50 gadiem, savukārt jaunieši veido salīdzinoši nelielu daļu no kopējā respondentu skaita.
Tas nozīmē, ka civilās aizsardzības komunikācijai jābūt pielāgotai šai auditorijai, izvairoties no pārāk sarežģītiem tehnoloģiskiem terminiem un nodrošinot informācijas pieejamību kanālos, ko šī paaudze izmanto visbiežāk.
Aptaujas dati par to, vai cilvēks ar invaliditāti dzīvo viens (703 respondenti) vai kopā ar kādu (357 respondenti), ir būtiski civilās aizsardzības plānošanā, jo tie parāda, cik lielā mērā cilvēks krīzes situācijā var paļauties uz tūlītēju atbalstu. Cilvēki, kuri dzīvo vieni, biežāk saskaras ar paaugstinātu risku, jo krīzes brīdī viņiem var nebūt blakus personas, kas palīdz pamanīt brīdinājumu, izprast informāciju, pieņemt lēmumus vai fiziski evakuēties. Tas īpaši ietekmē cilvēkus ar dažāda veida funkcionāliem traucējumiem un gados vecus cilvēkus.
Šie rādītāji uzsver nepieciešamību civilās aizsardzības plānos paredzēt mērķētus atbalsta mehānismus cilvēkiem, kuri dzīvo vieni, nepaļaujoties tikai uz ģimenes vai tuvinieku klātbūtni. Tas nozīmē savlaicīgu un pieejamu informēšanu, ciešu sadarbību ar sociālajiem dienestiem un kopienu atbalsta risinājumus, lai krīzes situācijās palīdzība sasniegtu arī tos cilvēkus, kuri ikdienā ir vieni.
Vienlaikus aptuveni 9% respondentu (91 cilvēks) atzina, ka viņiem nav nevienas kontaktpersonas, kas krīzes gadījumā varētu palīdzēt. Tas nozīmē, ka ārkārtas situācijā šie cilvēki varētu palikt vieni un būt īpaši ievainojami.
Aptauja iezīmē nozīmīgas grupas – cilvēkus ar redzes traucējumiem (85) un dzirdes traucējumiem (61), kuriem kritiski svarīga ir pieejama un saprotama informācija par apdraudējumu un rīcību krīzē. Respondenti ar hroniskām slimībām vai invaliditāti (49) norāda uz papildu veselības risku aspektu, savukārt daudzbērnu ģimenes (5) izceļ atbildību par vairākiem apgādājamiem vienlaikus. Tas, ka 59 respondenti nevēlējās norādīt savu situāciju, liecina arī par iespējamu nedrošību vai bažām, kas civilās aizsardzības plānošanā būtu jāņem vērā, veidojot uzticamu un iekļaujošu pieeju visām sabiedrības grupām
Šis rādītājs parāda respondentu pašnorādītos funkcionālo traucējumu un citu ievainojamības faktoru veidus, kas ir tieši nozīmīgi civilās aizsardzības plānošanā. Vislielāko grupu veido cilvēki ar kustību traucējumiem (562 respondenti), kam seko cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem (240). Šīm grupām krīzes situācijās var būt būtiskas grūtības patstāvīgi evakuēties, ātri pārvietoties, orientēties vidē vai pieņemt steidzamus lēmumus, īpaši, ja nav pieejams atbalsts vai asistence.
Analizējot vecuma grupas starp tiem, kas dzīvo vieni, redzams, ka vislielākais īpatsvars ir vecuma grupā no 51 līdz 70 gadiem (43%) un 71 gadu vecumā un vairāk (39%). Tas liecina, ka tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem ar invaliditāti pastāv lielāks risks palikt bez tūlītēja atbalsta krīzes situācijā. Tāpēc civilās aizsardzības plānošanā īpaši svarīgi ir stiprināt kopienas atbalsta mehānismus un nodrošināt, ka cilvēki, kuri dzīvo vieni, zina, kur un kā saņemt palīdzību ārkārtas gadījumā.
60 cilvēki norādījuši, ka dzīvo vieni un nezin kas viņiem varētu palīdzēt. Šī situācija atklāj īpaši augstu ievainojamības līmeni civilās aizsardzības kontekstā. Respondenti, kuri norādījuši, ka dzīvo vieni un nezina nevienu personu, kas krīzes gadījumā varētu palīdzēt, faktiski paliek bez jebkāda neformāla atbalsta. Starp viņiem ir cilvēki ar kustību traucējumiem (40), redzes traucējumiem (10), dzirdes traucējumiem (9) un garīga rakstura traucējumiem (8), kas nozīmē, ka krīzes situācijā viņiem var būt grūtības gan pārvietoties, gan saņemt un saprast informāciju, gan savlaicīgi rīkoties.
Šie dati skaidri parāda, ka civilās aizsardzības plānošanā nevar paļauties uz pieņēmumu, ka palīdzību nodrošinās ģimene, kaimiņi vai tuvinieki. Tie uzsver nepieciešamību pēc proaktīvas valsts un pašvaldību iesaistes – individuālu vajadzību apzināšanas, sociālo dienestu un glābšanas dienestu sadarbības, kā arī mērķētiem atbalsta mehānismiem, lai krīzes situācijā palīdzība sasniegtu arī tos cilvēkus ar invaliditāti, kuri ikdienā ir pilnīgi vieni.
Aptaujas dati parāda, ka lielākā daļa respondentu nav iepazinušies ar pašvaldības civilās aizsardzības plānu. Tikai 102 cilvēki norādīja, ka ar šo plānu ir iepazinušies, savukārt 230 respondenti atzina, ka to darījuši tikai daļēji. Tas liecina, ka daļai sabiedrības ir zināma informācija par civilās aizsardzības plāniem, tomēr izpratne par to saturu un praktisko nozīmi var būt nepilnīga.
Vienlaikus 511 respondenti norādīja, ka ar pašvaldības civilās aizsardzības plānu nav iepazinušies, bet vēl 217 cilvēki pat nezināja, ka šāds plāns vispār pastāv. Šie rezultāti norāda uz būtisku informēšanas un komunikācijas trūkumu. Lai civilās aizsardzības plāni būtu efektīvi, ir svarīgi ne tikai tos izstrādāt, bet arī nodrošināt, lai iedzīvotāji par tiem zinātu, saprastu tajos paredzētās darbības un zinātu, kā rīkoties krīzes situācijā. Tas ir īpaši nozīmīgi cilvēkiem ar invaliditāti un gados vecākiem cilvēkiem, kuriem informācijai jābūt pieejamai, skaidrai un viegli uztveramai.
Daļa pašvaldību CA plānu atzīst nepieciešamību iekļaut cilvēkus ar invaliditāti brīdināšanas procesā, tomēr lielākajā daļā plānu trūkst konkrētu pasākumu un alternatīvu metožu apraksta, kas nodrošinātu agrīnās brīdināšanas sistēmu pieejamību visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no viņu sensorajām vai citām vajadzībām.
Pamatā pašvaldību plānos ir paļaušanās uz līdzcilvēkiem, kas varētu brīdināt tos, kam ir grūtības informāciju saņemt pašiem.
Aptaujas rezultāti arī parāda lielu iedzīvotāju interesi saņemt civilās aizsardzības informāciju vienkāršākā un saprotamākā formā. 57% respondentu norādīja, ka viņi vēlētos saņemt evakuācijas plānu vai citu civilās aizsardzības informāciju atvieglotā un viegli saprotamā valodā. Tas uzsver nepieciešamību sagatavot materiālus, kas ir pieejami dažādām sabiedrības grupām, tostarp cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem, kuriem sarežģīti administratīvi teksti ir grūti uztverami. Saprotama un pieejama informācija var būt izšķiroša, lai krīzes situācijā cilvēki spētu ātri saprast norādes un rīkoties droši.
Aptaujas rezultāti rāda, ka lielākā daļa respondentu uzskata, ka zina, kā rīkoties ārkārtas situācijā. 663 cilvēki norādīja, ka zina rīcību precīzi, savukārt 260 respondenti atzina, ka zina to tikai vispārīgi. Tas liecina, ka daļai iedzīvotāju ir pamata izpratne par rīcību krīzes situācijās, tomēr zināšanu līmenis var būt atšķirīgs un ne vienmēr pietiekami konkrēts, lai cilvēki varētu droši un ātri pieņemt lēmumus.
Vienlaikus 137 respondenti atzina, ka nezina, kā rīkoties ārkārtas situācijā. Šis rādītājs norāda uz nepieciešamību turpināt sabiedrības informēšanu un praktisku apmācību par rīcību krīzes gadījumos. Īpaši svarīgi ir nodrošināt, lai informācija būtu pieejama un saprotama cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem un ģimenēm ar bērniem, jo skaidra un savlaicīga izpratne par rīcību var būt izšķiroša cilvēku drošībai.
Aptaujas rezultāti liecina, ka lielai daļai respondentu nav skaidras informācijas par to, vai viņu pašvaldībā ir pieejami drošības pasākumi un informācija, kas īpaši paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti un pārvietošanās grūtībām. Tikai 126 respondenti norādīja, ka šāda informācija viņu pašvaldībā ir pieejama. Tas liecina, ka pieejami risinājumi dažviet var pastāvēt, tomēr tie nav pietiekami plaši zināmi iedzīvotāju vidū.
Vienlaikus 702 respondenti atzina, ka nav pārliecināti par šādas informācijas pieejamību, bet 232 cilvēki uzskata, ka tā nav pieejama. Šie rezultāti norāda uz būtisku komunikācijas un informācijas pieejamības problēmu. Pat ja drošības pasākumi vai īpaši risinājumi pašvaldībās pastāv, tie ne vienmēr sasniedz cilvēkus, kuriem tie ir visvairāk nepieciešami. Tāpēc civilās aizsardzības plānošanā svarīgi ir ne tikai izstrādāt atbalsta mehānismus, bet arī nodrošināt, lai informācija par tiem būtu skaidra, viegli atrodama un pieejama dažādos formātos, kas piemēroti cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti un gados vecākiem iedzīvotājiem.
Aptaujas rezultāti liecina, ka tikai neliela daļa respondentu skaidri zina, kā ārkārtas situācijā sazināties ar vietējām iestādēm. 145 cilvēki norādīja, ka zina to precīzi. Lielākā daļa respondentu (572) atzina, ka zina to tikai vispārīgi. Tas nozīmē, ka cilvēkiem var būt aptuvena izpratne par iespējām sazināties ar palīdzības dienestiem, taču ne vienmēr ir skaidrs, kur tieši vērsties vai kādā veidā to izdarīt konkrētā situācijā.
Vienlaikus 343 respondenti norādīja, ka nezina, kā sazināties ar vietējām iestādēm ārkārtas gadījumā. Šis rādītājs norāda uz būtisku informācijas un praktisku zināšanu trūkumu. Civilās aizsardzības sistēmai ir svarīgi nodrošināt, lai iedzīvotāji – īpaši cilvēki ar invaliditāti, gados vecāki cilvēki un ģimenes ar bērniem – zinātu skaidrus un vienkāršus veidus, kā sazināties ar pašvaldības palīdzības dienestiem. Tas ietver gan informāciju par tālruņu numuriem un digitālajiem risinājumiem, gan pieejamus un saprotamus skaidrojumus par to, kā rīkoties krīzes situācijā.
Aptaujas rezultāti par sagatavotību krīzes pirmajām 72 stundām rāda, ka tikai neliela daļa respondentu ir pilnībā sagatavojušies iespējamai ārkārtas situācijai. 91 cilvēks norādīja, ka ir sagatavojis visu nepieciešamo šim periodam. Tas nozīmē, ka viņiem, visticamāk, ir sagatavoti būtiskākie krājumi un plāns, kā rīkoties situācijā, kad uz laiku var būt traucēta palīdzības dienestu pieejamība vai pakalpojumu darbība.
Vienlaikus lielākā daļa respondentu atzina, ka nav sagatavojuši nepieciešamos krājumus. 608 cilvēki norādīja, ka to nav izdarījuši, bet 291 respondents atzina, ka ir sagatavojies tikai daļēji. Vēl 70 cilvēki norādīja, ka neko par šādu nepieciešamību nezina. Šie rezultāti liecina, ka sabiedrībā joprojām ir nepietiekama informētība par individuālo sagatavotību krīzes situācijām. Tāpēc ir svarīgi skaidri un saprotami informēt iedzīvotājus par to, kā sagatavoties pirmajām 72 stundām, īpaši ņemot vērā cilvēku ar invaliditāti, gados vecāku cilvēku un ģimeņu ar bērniem specifiskās vajadzības.
Aptaujas rezultāti liecina, ka daļai respondentu ir skaidra izpratne par to, kur meklēt medicīnisko palīdzību ārkārtas situācijā, tomēr kopumā zināšanu līmenis ir nevienmērīgs. 262 cilvēki norādīja, ka zina precīzi, kur vērsties pēc medicīniskās palīdzības. Savukārt lielākā daļa respondentu (535) atzina, ka zina to tikai vispārīgi. Tas nozīmē, ka cilvēkiem var būt aptuvena izpratne par palīdzības saņemšanas iespējām, taču konkrētā situācijā var rasties neskaidrības par to, kur tieši vērsties vai kā rīkoties.
Vienlaikus 263 respondenti norādīja, ka nezina, kur meklēt medicīnisko palīdzību ārkārtas situācijā. Šis rādītājs parāda, ka ievērojamai sabiedrības daļai trūkst skaidras informācijas par pieejamajiem medicīniskās palīdzības veidiem un kontaktpunktiem. Tāpēc civilās aizsardzības un sabiedrības informēšanas pasākumos ir svarīgi skaidri un saprotami skaidrot, kādos gadījumos un kā sazināties ar neatliekamo medicīnisko palīdzību vai citām veselības aprūpes iestādēm, īpaši nodrošinot, ka šī informācija ir pieejama arī cilvēkiem ar invaliditāti un gados vecākiem iedzīvotājiem.
Aptaujas rezultāti parāda, ka respondentu iespējas sagatavot medikamentu un aprūpes līdzekļu krājumus ilgākam laikam ir ļoti atšķirīgas. 293 cilvēki norādīja, ka jau ir sagatavojuši visu nepieciešamo medikamentu un aprūpes līdzekļu daudzumu vismaz vienam mēnesim. Savukārt 329 respondenti atzina, ka plāno to darīt un gatavojas veidot šādus krājumus. Tas liecina, ka daļa iedzīvotāju apzinās sagatavotības nozīmi un mēģina pakāpeniski nodrošināt sev nepieciešamos resursus.
Vienlaikus būtiska respondentu daļa norādīja uz finansiāliem šķēršļiem. 328 cilvēki atzina, ka krājumu veidošana viņiem ir pārāk dārga un viņi to nevar atļauties, bet vēl 110 respondenti norādīja, ka krājumus neveido. Šie dati parāda, ka sagatavotību krīzes situācijām bieži ietekmē arī ekonomiskie apstākļi. Cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar hroniskām slimībām medikamenti un aprūpes līdzekļi ir īpaši svarīgi, tāpēc civilās aizsardzības plānošanā jāņem vērā arī atbalsta mehānismi, kas palīdzētu nodrošināt šo cilvēku pamatvajadzības ilgstošākās krīzes situācijās.
Lielākā daļa (92%) aptaujāto norādīja, ka viņiem ir kāds cilvēks, kas palīdzēs krīzes gadījumā. Visbiežāk tas ir ģimenes loceklis vai draugs – šādu atbalstu minēja ap 71% (751) respondentu. Dažiem palīdzību sniegtu arī personīgais asistents (8%) vai kaimiņi (7%) -156 , citi paļaujas uz pašvaldības sociālo darbinieku (6%; 63). Tomēr aptuveni 8% (91) (cilvēku atzina, ka viņiem nav nevienas kontaktpersonas krīzes situācijā. Šie cilvēki ārkārtas brīdī būtu vieni paši un īpaši ievainojami. Rezultāti izgaismo, cik svarīgi ir veidot kopienas atbalsta tīklus – jo īpaši tiem, kam nav ģimenes vai citu palīgu, jāzina, kur griezties pēc palīdzības.
Aptaujas dati par interneta lietošanas paradumiem rāda, kādus digitālos kanālus cilvēki visbiežāk izmanto informācijas saņemšanai. Lielākā daļa respondentu internetu lieto telefonā vai planšetē (579 cilvēki). Tas nozīmē, ka krīzes informācijas izplatīšanā īpaši svarīgi ir mobilajiem telefoniem pielāgoti risinājumi, piemēram, īsziņas, brīdinājumu lietotnes, mobilajām ierīcēm piemērotas tīmekļa vietnes un sociālie tīkli. Mazāka daļa respondentu internetu izmanto portatīvajā datorā (131) vai stacionārajā datorā (94), savukārt koplietošanas datoru izmanto tikai neliels skaits cilvēku (18).
Vienlaikus būtisks rādītājs ir tas, ka 239 respondenti internetu vispār nelieto. Tas nozīmē, ka ievērojama daļa cilvēku ar invaliditāti krīzes situācijā nevarētu saņemt informāciju digitālā veidā. Tāpēc civilās aizsardzības plānošanā nedrīkst paļauties tikai uz interneta kanāliem. Nepieciešami arī citi informēšanas veidi – televīzija, radio, sirēnas, telefona zvani, sociālo dienestu vai kopienas pārstāvju iesaiste –, lai svarīga informācija sasniegtu arī cilvēkus, kuri digitālos rīkus nelieto vai kuriem piekļuve tiem ir ierobežota.
Viedtālruņu lietotne “112”, kas var automātiski paziņot atrašanās vietu un atvieglot sazvanīšanos ar neatliekamās palīdzības dienestu, nav guvusi plašu ievērību aptaujāto vidū. Tikai 23% respondentu savos telefonos ir lejupielādējuši “112” lietotni. Pārējiem 76% šādas lietotnes nav, turklāt iemesli ir dažādi: aptuveni puse no visiem respondentiem (54%) atzina, ka vienkārši vēl nav paspējuši to izdarīt. Vēl 22% norādīja, ka viņu telefons nav piemērots (nav viedtālrunis vai ir par vecu) šīs lietotnes izmantošanai. Neliela daļa – aptuveni 1% – vispār neizmanto mobilo telefonu, tādēļ lietotni lejupielādēt nevar. Tikai dažiem (1%) cilvēkiem šī lietotne nebija zināma vai arī viņi to neuzskata par nepieciešamu. Šie dati liecina par informācijas trūkumu – daudzi nav apzinājušies “112” lietotnes priekšrocības vai nav saņēmuši pietiekamu pamudinājumu to uzstādīt.
Vaicāti par to, kādi resursi viņiem būtu nepieciešami evakuācijai, daudzi respondenti norādīja uz būtiskiem trūkumiem. Vairāk nekā puse (56%) atzina, ka viņiem būtu nepieciešams evakuācijas plāns viņiem saprotamā formātā – piemēram, vieglajā valodā, Braila rakstā vai citādi pielāgots informācijas uztverei. Gandrīz 44% būtu vajadzīga asistenta palīdzība, lai evakuētos droši, kas uzsver atbalsta personāla lomu krīzēs. Aptuveni 23% norādīja, ka nepieciešams specializēts transports (piemēram, pielāgoti transportlīdzekļi ratiņkrēslu lietotājiem). Salīdzinoši mazāka daļa (17%) minēja papildu palīglīdzekļus (piemēram, pašiem nav riteņkrēsla vai citu pārvietošanās palīglīdzekļu, bet krīzes brīdī tas būtu nepieciešams).
Kad jautāts, vai pašiem jau ir pieejami visi evakuācijai nepieciešamie resursi, tikai 26% atbildēja apstiprinoši – ka viņiem viss nepieciešamais ir pieejams. Vairums gan atzina, ka resursi ir daļēji pieejami (46%), vai arī nav pieejami vispār (27%). Citiem vārdiem, trīs ceturtdaļām aptaujāto pilnvērtīgai evakuācijai pietrūktu vai nu transporta, vai palīglīdzekļu, vai asistenta atbalsta. Šis ir būtisks trūkums, kas jārisina – piemēram, veidojot pašvaldībās cilvēkiem ar invaliditāti pielāgotus evakuācijas mehānismus un resursu pieejamību.
Lai gan pastāv acīmredzamas informētības un sagatavotības problēmas, vairākums aptaujāto (aptuveni 2/3) nevēlas piedalīties īpašās apmācībās par rīcību trauksmes gadījumā. Daļa no viņiem atzina, ka nevēlas sevi lieki satraukt ar šīm tēmām, citi paļaujas uz informāciju internetā vai uzskata, ka jau zina pietiekami. Tomēr ap 30–35% respondentu izrādīja interesi par papildu informācijas saņemšanu vai mācībām – daudzi no viņiem pat norādīja savu kontaktinformāciju, lai saņemtu ielūgumu. Tas liecina, ka sabiedrības iesaistei ir jābūt pārdomātai: nevar paļauties tikai uz to, ka visi brīvprātīgi pieteiksies mācīties.
Eksperti norāda, ka jāmeklē jauni veidi, kā uzrunāt un motivēt cilvēkus ar invaliditāti piedalīties drošības apmācībās un pasākumos. Pirmkārt, informāciju un aicinājumus vajadzētu piegādāt caur tiem kanāliem, kurus viņi ikdienā lieto – piemēram, izsūtīt īsziņas ar uzaicinājumu uz semināru, veidot sižetus televīzijā un radio, kuros skaidro, kā apmācības var palīdzēt krīzes situācijā. Otrkārt, jāuzsver praktiskais ieguvums – ka dalība mācībās vai konferencē palīdzēs pašiem justies drošāk un pasargāt sevi un savus tuviniekus. Var komunikācijā izmantot arī ģimenes locekļus un asistentus kā starpniekus – ja viņi būs informēti un motivēti, viņi var iedrošināt savus aprūpējamos apmeklēt apmācības vai vismaz izlasīt izsniegtos materiālus.
Treškārt, ir jāņem vērā arī loģistikas un piekļūstamības jautājumi. Daudzi aptaujātie minēja, ka viņiem būtu grūti nokļūt uz apmācību vietu (piemēram, pārvietošanās grūtību dēļ vai tādēļ, ka nav kam pieskatīt bērnus). Risinājums varētu būt attālinātas mācības – tiešsaistes semināri (piemēram, ZOOM platformā), kas ļautu piedalīties no mājām. Tāpat var organizēt izbraukuma nodarbības tepat vietējās kopienās (piemēram, pagastu centros, sociālās aprūpes iestādēs), lai cilvēkiem nav jābrauc tālu.
Visbeidzot – tonim jābūt iejūtīgam. Daļa respondentu norādīja, ka nevēlas par to domāt, jo tas rada trauksmi. Tāpēc informācijai jābūt saprotamai un mierinošai, skaidri parādot, ka labāka sagatavotība mazina satraukumu, nevis vairo to. Piemēram, var dalīties ar praktiskiem padomiem bukletos, veidot videoklipus ar pozitīviem piemēriem, kā cilvēki ar invaliditāti veiksmīgi rīkojušies krīzes brīžos.
Aptaujas rezultāti kopumā dod skaidru signālu – ir jāstiprina gan informatīvie pasākumi, gan praktiskā atbalsta sistēmas cilvēkiem ar invaliditāti civilās aizsardzības jomā. Informētības trūkumi un nepietiekamā sagatavotība var krīzes situācijā izmaksāt ļoti dārgi. Tuvojoties konferencei par šo tematu, organizatoriem ir iespēja mērķtiecīgi uzrunāt sabiedrību, izmantojot aptaujas atziņas – pielāgot komunikāciju auditorijai, novērst konstatētos trūkumus un ieinteresēt cilvēkus aktīvi iesaistīties savas drošības pilnveidošanā. Tas ļaus ne tikai palielināt līdzdalību konferencē, bet galvenokārt – vairot sabiedrības drošību un saliedētību krīzes brīžos.
Galvenie secinājumi
Aptaujas rezultāti rāda, ka respondentu vidū dominē vidēja un vecāka gadagājuma cilvēki. Gandrīz divas trešdaļas aptaujāto ir vecumā virs 50 gadiem. Tas nozīmē, ka liela daļa cilvēku ar invaliditāti vienlaikus pieder arī pie vecāka gadagājuma iedzīvotāju grupas, kurai krīzes situācijās var būt papildu riski – veselības problēmas, ierobežota mobilitāte vai grūtības ātri piekļūt informācijai. Civilās aizsardzības plānošanā šī demogrāfiskā struktūra ir jāņem vērā, paredzot pielāgotus atbalsta mehānismus.
Liela daļa respondentu dzīvo vieni. Tas nozīmē, ka krīzes situācijā viņiem var nebūt tūlītēja atbalsta no ģimenes locekļiem vai citiem cilvēkiem. Īpaši satraucošs ir fakts, ka daļai respondentu nav nevienas personas, pie kuras vērsties pēc palīdzības ārkārtas gadījumā. Daļa no šiem cilvēkiem dzīvo vieni un vienlaikus saskaras ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Šāda situācija būtiski palielina risku, ka krīzes brīdī palīdzība var netikt saņemta savlaicīgi. Tas liecina par nepieciešamību stiprināt kopienas atbalsta mehānismus un nodrošināt ciešāku sadarbību starp civilās aizsardzības sistēmu, sociālajiem dienestiem un vietējām kopienām.
Aptaujas dati par funkcionālo traucējumu veidiem parāda, ka vislielāko respondentu grupu veido cilvēki ar kustību traucējumiem, kam seko cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī cilvēki ar redzes vai dzirdes traucējumiem. Šīm grupām krīzes situācijās var būt īpašas grūtības saņemt un saprast informāciju, orientēties vidē vai patstāvīgi evakuēties. Tāpēc civilās aizsardzības sistēmā ir būtiski paredzēt pieejamus informācijas formātus, asistences iespējas un fiziski pieejamus evakuācijas risinājumus.
Aptauja arī parāda, ka digitālie kanāli ir svarīgs informācijas avots, taču tie nav pieejami visiem. Lielākā daļa respondentu internetu lieto mobilajās ierīcēs, kas nozīmē, ka krīzes brīdinājumiem un informācijai jābūt pielāgotai mobilajiem telefoniem. Tajā pašā laikā aptuveni katrs piektais respondents internetu nelieto vispār. Tas nozīmē, ka paļaušanās tikai uz digitālajiem kanāliem nevar nodrošināt, ka informācija sasniedz visus iedzīvotājus. Civilās aizsardzības sistēmā ir jāizmanto dažādi informēšanas veidi – televīzija, radio, sirēnas, tiešie zvani un sociālo dienestu iesaiste.
Rezultāti liecina arī par nepietiekamu informētību par digitālajiem drošības rīkiem. Tikai aptuveni piektdaļa respondentu ir lejupielādējuši lietotni “112”, kas var palīdzēt ātrāk sazināties ar neatliekamās palīdzības dienestiem. Daļa respondentu norāda, ka viņu telefons nav piemērots šīs lietotnes izmantošanai, bet citi vienkārši nav paspējuši to uzstādīt. Tas norāda uz nepieciešamību aktīvāk skaidrot šādu rīku priekšrocības un veicināt to izmantošanu.
Ļoti nozīmīgs ir arī jautājums par praktiskajiem resursiem evakuācijai. Liela daļa respondentu norāda, ka viņiem trūkst būtisku resursu – pieejama evakuācijas plāna saprotamā formātā, asistenta palīdzības vai piemērota transporta. Tikai neliela daļa respondentu uzskata, ka viņiem ir pieejami visi nepieciešamie resursi evakuācijai. Tas nozīmē, ka krīzes situācijā daudzi cilvēki ar invaliditāti varētu saskarties ar nopietniem šķēršļiem drošai evakuācijai. Šie dati uzsver nepieciešamību pašvaldībām un civilās aizsardzības institūcijām sistemātiski plānot atbalstu cilvēkiem ar invaliditāti.
Aptauja arī parāda, ka sabiedrības iesaiste drošības apmācībās nav pietiekama. Daļa respondentu nevēlas piedalīties apmācībās, jo šī tēma rada satraukumu vai šķiet pārāk sarežģīta. Tomēr ievērojama daļa respondentu izrāda interesi par papildu informāciju un praktiskām mācībām. Tas liecina, ka nepieciešama pārdomāta un pieejama komunikācija par drošības jautājumiem, kas skaidro praktisko ieguvumu un palīdz cilvēkiem justies drošāk.
Kopumā aptaujas rezultāti skaidri parāda, ka cilvēkiem ar invaliditāti krīzes situācijās var būt papildu riski, kas saistīti ar informācijas pieejamību, atbalsta personu pieejamību un praktiskajiem evakuācijas resursiem. Lai mazinātu šos riskus, civilās aizsardzības plānošanā nepieciešams sistemātiski ņemt vērā cilvēku ar invaliditāti vajadzības, stiprināt sadarbību ar sociālajiem dienestiem un nevalstiskajām organizācijām, kā arī nodrošināt pieejamu un saprotamu informāciju visām sabiedrības grupām. Šāda pieeja palīdzēs veidot drošāku un iekļaujošāku civilās aizsardzības sistēmu.
