Pasaules pieredze nodarbinātības atbalstā
Starptautiskajā praksē ir izveidojušies vairāki cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības atbalsta veidi:
1. Nodarbinātības kvotas: Tiek izmantotas faktiski visā Eiropā, izņemot ziemeļvalstis. Paredz, ka uzņēmumi, kuri nodarbina konkrētu skaitu darbinieku, procentuāli noteiktu skaitu nodarbina ar invaliditāti. Ja uzņēmums neizpilda kvotu, tam ir jāmaksā soda nauda, kura tiek izmantota citu atbalsta programmu finansēšanai. Uzņēmumu lielumu un kvotu katra valsts nosaka pati.
2. Subsidētā darba vieta: Atšķirībā no Latvijas, subsīdija tiek maksāta visu nodarbinātības laiku. Tā var būt kā algas daļa, un tā var būt kā pabalsts, kuru maksā, ja cilvēks ar invaliditāti strādā, un tas ir atkarīgs no invaliditātes smaguma.
3. Atbalstītais darbs: Šobrīd kļūst aizvien populārāks Eiropā. Paredz, ka cilvēks ar invaliditāti saņem sev nepieciešamos pakalpojumus darba vietā – asistentu, atbalsta personu, palīglīdzekļus, spējām atbilstošu darba laiku.
4. Speciālās darbnīcas: Cilvēki ar ļoti smagu invaliditāti strādā pielāgotā vietā un veic tādu darbu, kuru spēj. Svarīgi speciālās darbnīcas nepārvērst par segregatīvu nodarbinātību. Parasti speciālās darbnīcas veic konkrētus uzņēmumu pasūtījumus, nevis ražo kaut ko tikai labdarības tirgiem.
5. Iekļaujošais darba tirgus: Uzņēmējs tiek motivēts veidot darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti caur nodokļu sistēmu un dotācijām.
Situācija Latvijā
Valsts līmeņa problēmas
- Atbalsta trūkums: Netiek pieņemts, ka cilvēki ar invaliditāti ir jāatbalsta, lai viņi varētu strādāt. No vienas puses VDĀVK nosaka darba nespējas procentus (III invaliditātes grupa 25–60%; II – 60–80%; I – 80–100%), no otras nekas nav darīts, lai cilvēki ar invaliditāti varētu izmantot atlikušās darba spējas.
- Kompensācijas mehānisma trūkums: Nav kompensējoša mehānisma, kas kompensētu cilvēka ar invaliditāti darba nespējas radīto darba ražīguma starpību.
- Finansiālu stimulu trūkums: Nav darba devējiem finansiāli motivējošu programmu.
Izaicinājumi darba devējiem
- Mīts par atalgojumu: Valdošais mīts, ka cilvēki ar invaliditāti ir “priecīgi strādāt” un atalgojums viņiem nav svarīgs, jo saņem pensiju. Šis mīts bieži rada nesaprašanos, jo darba devēji atalgojumam vēlas pieskaitīt pensiju, kā rezultātā alga ir zemāka nekā līdzīga darba darītājiem.
- Zināšanu trūkums: Darba devējiem trūkst zināšanas par invaliditāti, līdz ar to bieži tiek kļūdaini novērtēta situācija, un cilvēkam ar invaliditāti tiek uzticēti pienākumi, kurus viņš nevar veikt. Rezultāts – abpusēja vilšanās.
- Stereotipi: Sabiedrībā valdošie stereotipi par invaliditāti kā slimību veido psiholoģiskas barjeras pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti.
- Negribēšana pielāgoties: Nav vēlmes veidot fleksiblas darba vietas ar iespēju strādāt nepilnu slodzi stundu ziņā vai veicamo pienākumu ziņā.
Izaicinājumi cilvēkiem ar invaliditāti
- Zemais atalgojums: Kā svarīgākais ir zemais atalgojums uz vienu slodzi, īpaši tām darba vietām, kuras neprasa augstu izglītības līmeni. Tās ir darba vietas, kurās varētu strādāt cilvēki ar zemu izglītības līmeni (speciālo skolu beidzēji, daļa mājapmācībā ieguvušie izglītību, cilvēki, kuriem invaliditāte noteikta ilgāku laiku pēc izglītības iegūšanas un ir zaudējuši iepriekšējo profesiju).
- Fiziskā nepieejamība: Aizvien bieži fiziski nepieejamas darba vietas, darba apstākļi un rīki ir šķērslis cilvēkiem būt nodarbinātiem pat profesijās, kurās ir iegūta izglītība un ir prasmes.
- Augstās izmaksas: Bieži alga nenosedz izmaksas, kuras cilvēkam rodas darbā – ceļš uz darbu ar speciālo transportu (taksometra cenas Rīgā un apm. 2 reizes dārgāk par taksometra cenām ārpus Rīgas), pusdienu izmaksas, higiēnas preces u.tml. atkarībā no invaliditātes.
- Darba laika problēma: Darba likums paredz 8 stundu darba dienu par vienu slodzi, tomēr liela daļa no cilvēkiem ar invaliditāti objektīvi invaliditātes dēļ nevar strādāt pilnu darba dienu. Latvijā faktiski netiek piedāvāts nepilnas darba dienas darbs, kā arī atalgojums strauji samazinās un nav konkurētspējīgs ar pabalstiem.
- Darba pieredzes trūkums: Daudzi cilvēki ar invaliditāti nekad nav strādājuši vai ilgstoši ir ārpus darba tirgus, tas traucē cilvēkam objektīvi novērtēt savas spējas veikt vienus vai otrus darba uzdevumus.
- Izglītības pieejamības problēma: Lielu iespaidu uz adekvātu cilvēku ar invaliditāti darbu atstāj aizvien grūti pieejamā iekļaujošā izglītība. Bērni un jaunieši ne vienmēr var saņemt savām interesēm un spējām atbilstošu kvalitatīvu izglītību gan vides un informācijas nepieejamības dēļ, gan neatbilstošām mācību programmām un “stīvai” izglītības sistēmai.
