Valsts atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti kopš Valsts kontroles ziņojuma publicēšanas kļuvis par plašāk apspriestu jautājumu kā jebkad agrāk. Aktualitātes dēļ tēmu apsprieda arī 19. janvāra TV24 raidījuma “Preses klubs” viesi, tostarp mūsu organizācijas valdes priekšsēdētāja Gunta Anča.
Kā uzsver Gunta Anča, Valsts kontroles ziņojums ļoti precīzi atklāj, ka invaliditātes statuss Latvijā bieži ir tikai formāla “biļete” uz pabalstiem, nevis ceļa karte uz reālu atbalstu un līdzdalību sabiedrībā. Sistēma ir sadrumstalota, atkarīga no pašvaldības, un bieži cilvēkam pašam ir jāzina vairāk nekā valstij par to, kāds atbalsts viņam pienākas.
Valsts, neviena institūcija mūsu valstī neredz cilvēku kopumā. Katrs vērtē tikai savu “gabaliņu” – veselību, pabalstu, pakalpojumu –, bet ne to, kā cilvēks patiesībā dzīvo un ar kādiem šķēršļiem saskaras ikdienā. Rezultātā atbalsts ir nejaušs un atkarīgs no tā, cik informēts un spējīgs ir pats cilvēks vai viņa tuvinieki.
Gandrīz bez atbalsta paliek III invaliditātes grupa, un Valsts kontroles ziņojums to parāda ļoti skaidri. Cilvēki ar mērenu invaliditāti jeb III grupa ir gandrīz puse no visiem cilvēkiem ar invaliditāti. Praktiski viņi saņem tikai ienākumu kompensāciju, nevis pakalpojumus, kas palīdzētu strādāt, pārvietoties vai dzīvot neatkarīgi. No cilvēku ar invaliditāti organizāciju skatu punkta tas ir ne tikai netaisnīgi, bet arī parāda valsts īstermiņa domāšanu, jo tieši šai grupai bieži ir vislielākais potenciāls aktīvai līdzdalībai sabiedrībā.
Fakts, ka Latvijā pastāv 42 dažādas atbalsta sistēmas, ir klasisks nevienlīdzības piemērs. Cilvēka iespējas saņemt aprūpi, asistenta pakalpojumu vai transportu nedrīkst būt atkarīgas no pasta indeksa. Mēs jau sen uzsveram: minimālais pakalpojumu grozs ir solis pareizajā virzienā, bet tam ir jābūt reāli pieejamam, finansētam un balstītam cilvēka vajadzībās, nevis pašvaldības budžeta iespējās.
Organizāciju skatījumā īpaši svarīgs ir ziņojuma secinājums, ka vairāk nekā miljards eiro gadā netiek pietiekami izmantots, lai mazinātu šķēršļus. Liela daļa aiziet pabalstos, bet pakalpojumi – aprūpe, rehabilitācija, transports – paliek nepietiekami. Tas nozīmē, ka cilvēks saņem naudu, bet joprojām netiek ārā no mājas vai nevar dzīvot patstāvīgi.
Ja mēs patiešām gribam Latvijā veidot iekļaujošu sabiedrību, invaliditātes statusam ir jākļūst nevis par “sociālās palīdzības atslēgu”, bet par instrumentu, kas palīdz cilvēkam dzīvot neatkarīgi, strādāt un piedalīties sabiedrībā līdzvērtīgi ar citiem.
Šeit saite uz raidījuma 2. daļu, kurā galvenā tēma bija valsts atbalsta sadrumstalotība un neatbilstība konkrētiem mērķiem:
https://www.la.lv/video/1901_pk_2_2026
Uzmanību! Diskusijas ieraksts sākas ar reklāmu, taču studijas viesu saruna ir jau pēc minutes!
