Aprīlis invaliditātes tiesību vēsturē nav tikai pavasaris. Tas ir arī laiks, kad cilvēki ar invaliditāti ASV pateica: pietiek gaidīt.
1977. gada 5. aprīlī aktīvisti vairākās pilsētās uzsāka protestus, pieprasot panākt, lai beidzot tiktu īstenots 1973. gada Rehabilitācijas akta 504. pants, kas aizliedza diskrimināciju federāli finansētās programmās. Šis aizliegums jau bija noteikts, taču gadiem ilgi netika reāli piemērots praksē.
Tā nebija simboliska rīcība. Tā bija mērķtiecīga un organizēta kustība visā valstī. Cilvēki pulcējās vairākās pilsētās, lai skaidri pateiktu – ar solījumiem nepietiek, ir vajadzīga reāla rīcība.
Visnozīmīgākā akcija notika Sanfrancisko, kur aktīvisti ieņēma federālo ēku un uzsāka tā saukto 504. panta sēdprotestu – vienu no ilgākajiem protestiem federālajā vēsturē. Vairāk nekā 150 cilvēki ar invaliditāti un viņu sabiedrotie 25 dienas dzīvoja ēkas telpās. Šo protestu uzturēja spēcīgs solidaritātes tīkls – tostarp organizācija “Melnās panteras”, kas nodrošināja pārtiku, kā arī citi atbalstītāji, kas palīdzēja ar transportu un nepieciešamajiem resursiem.
Lai gan protests sākās aprīlī, tā kulminācija un uzvara notika 1977. gada 4. maijā, kad veselības, izglītības un labklājības sekretārs Džozefs Kalifano bija spiests parakstīt regulas bez turpmākas vilcināšanās. Tas nozīmēja, ka diskriminācijas aizliegums beidzot tika īstenots praksē.
Šis protests skaidri parādīja, ka invaliditātes kustība nav margināla grupa, bet gan spēcīgs un disciplinēts politisks spēks. Tas arī atgādina: pārmaiņas bieži sākas nevis tad, kad sistēma ir gatava, bet tad, kad cilvēki vairs nav gatavi klusēt.
