Cilvēkiem ar invaliditāti
- Kā svarīgākais ir zemais atalgojums uz vienu slodzi, īpaši tām darba vietām, kuras neprasa augstu izglītības līmeni. Tas ir darba vietas, kurās varētu strādāt cilvēki ar zemu izglītības līmeni (speciālo skolas beidzēji, daļa majapmācībā ieguvušie izglītību, cilvēki, kuriem invaliditāte noteikta ilgāku laiku pēc izglītības iegūšanas un ir zaudējuši iepriekšējo profesiju).
- Aizvien bieži fiziski nepieejamas darba vietas, darba apstākļi un rīki ir šķērslis cilvēkiem būt nodarbinātiem pat profesijās, kurās ir iegūta izglītība un ir prasmes.
- Bieži alga nenosedz izmaksas, kuras cilvēkam rodas darbā – ceļš uz darbu ar speciālo transportu (taksometra cenas Rīgā un apm. 2 reizes dārgāk par taksometra cenām ārpus Rīgas), pusdienu izmaksas, higiēnas preces u.t.t atkarībā no invaliditātes)
- Darba likums paredz 8 stundu darba dienu par vienu slodzi, tomēr liela daļa no cilvēkiem ar invaliditāti objektīvi invaliditātes dēļ nevar strādāt pilnu darba dienu. Latvijā faktiski netiek piedāvāts nepilnas darba dienas darbs, kā arī atalgojums strauji samazinās un nav konkurēt spējīgs ar pabalstiem.
- Daudzi cilvēki ar invaliditāti nekad nav strādājuši vai ilgstoši ir ārpus darba tirgus, tas traucē cilvēkam objektīvi novērtēt savas spējas veikt vienus vai otrus darba uzdevumus.
- Lielu iespaidu uz adekvātu cilvēku ar invaliditāti darbu atstāj aizvien grūti pieejamā iekļaujošā izglītība. Bērni un jaunieši ne vienmēr var saņemt savām interesēm un spējām atbilstošu kvalitatīvu izglītību gan vides un informācijas nepieejamības dēļ, gan neatbilstošām mācību programmām un “stīvai “ izglītības sistēmai.
- Darba devējiem
- Valdošais mīts, ka cilvēki ar invaliditāti ir “priecīgi strādāt” un atalgojums viņiem nav svarīgs, jo saņem pensiju. Šis mīts bieži rada nesaprašanos, jo darba devēji atalgojumam vēlas pieskaitīt pensiju, kā rezultātā alga ir zemāka nekā līdzīga darba darītājiem.
- Darba devējiem trūkst zināšanas par invaliditāti, līdz ar to bieži tiek kļūdaini novērtēta situācija, un cilvēkam ar invaliditāti tiek uzticēti pienākumi, kurus viņš nevar veikt. Rezultāts abpusēja vilšanās.
- Sabiedrībā valdošie stereotipi par invaliditāti kā slimību veido psiholoģiskas barjeras pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti.
- Nav vēlme veidot fleksiblas darba vietas ar iespēju strādāt nepilnu slodzi stundu ziņā vai veicamo pienākumu ziņā
- Valstij
- Netiek pieņemts, ka cilvēki ar invaliditāti ir jāatbalsta, lai viņi varētu strādāt. No vienas puses VDĀVK nosaka darba nespējas procentus (III invaliditātes grupa 25 – 60%; II – 60-80%; I – 80-100%), no otras nekas nav darīts, lai cilvēki ar invaliditāti varētu izmantot atlikušās darba spējas.
- Nav kompensējoša mehānisma, kas kompensētu cilvēka ar invaliditāti darba nespējas radīto darba ražīguma starpību.
- Nav darba devējiem finansiāli motivējošu programmu.
