sākumlapajūsu jautājumslapas karte Ru En
AA  
SUSTENTO > Masu medijiem > Kā mēs sevi un citus redzam sabiedrībā? Drukāt
Kā mēs sevi un citus redzam sabiedrībā?

            

Kā mēs sevi un citus redzam sabiedrībā?

Izjūtas – nevis sapratne – nosaka mūsu apziņu.

Esamība – nevis darbības – piešķir mums vērtību.

Karls Grunevalds, profesors. Dr. med, filoloģijas goda doktors

Cilvēki ar invaliditāti vienmēr ir bijuši neatņemama sabiedrības sastāvdaļa. Šo cilvēku attiecības ar pārējo sabiedrību attīstījušās un mainījušās atbilstoši laikmetam un vēsturiskajām izmaiņām. Viss pasaulē atrodas nemitīgā attīstībā, un sabiedrības briedumu vislabāk parāda tās izaugsme attiecībās ar cilvēkiem ar invaliditāti.

Atskatoties (pat tādā pagātnē kā vakardiena) jāsecina, ka sabiedrību joprojām saista aizspriedumi par cilvēkiem ar invaliditāti. Zināšanu trūkuma dēļ ir bijuši centieni padarīt viņus par likstu un nelaimju cēloņiem un vaininiekiem. Bieži tikušas pārkāptas cilvēku ar invaliditāti tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, kā arī apdraudēta viņu veselība un dzīvība. Tomēr – līdztekus negatīvajām parādībām pieaugusi tendence rūpēties par cilvēku ar invaliditāti izglītību, labklājību un cilvēktiesībām. Sākot ar 20. gadsimta otro pusi, ir rastas pilnvērtīgas līdzdalības un līdztiesības iespējas. Lielā mērā tas bijis iespējams, pateicoties pašu cilvēku ar invaliditāti uzņēmībai un apstāklim, ka sabiedrība bija nobriedusi ieklausīties un respektēt ikviena cilvēka tiesības. Cilvēkiem ar invaliditāti ir visas tiesības atrasties pārējās sabiedrības vidū, nevis mitināties izolācijā.

Neraugoties uz objektīvām un subjektīvām grūtībām veidot dialogu starp cilvēkiem ar invaliditāti un pārējo sabiedrību, tomēr arvien vairāk nostiprinās uzskats par cilvēku ar invaliditāti kā vērtību (par ko gadsimtiem ilgi uzskatīta tikai nosacīti veselā sabiedrības daļa). Ir izmērāmas lietas, un ir nosacījumi, kas neatbilst kaut kādiem kritērijiem, lai definētu cilvēka vērtību. Cilvēku ar invaliditāti vajadzību apzināšana, respektēšana un iedzīvināšana novērš diskrimināciju, veicina integrāciju un veicina pārējo cilvēku sapratni un toleranci. Visu cilvēku vērtība ir vienāda – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, ierobežojumiem un citu novērtējumiem. Cieņa pret otru cilvēku ir pamats rīcībai, lai visiem cilvēkiem būtu vienādas tiesības un tās tiktu ievērotas. Cilvēka vērtību nevar iznīdēt.

Reliģiskais, medicīniskais un uz cilvēktiesībām balstītais modelis nosaka nosacīti veselās sabiedrības daļas un invalīdu savstarpējo attiecību veidu un diktē rīcības veidu.

Kamēr vēl aizvien veidojas uz tiesību ievērošanu balstīta attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti, neraugoties uz jau esošajiem normatīvajiem aktiem un to daudzajām izmaiņām, lai uzlabotu situāciju, vēl aizvien ir daudz cilvēku, kuriem nav bijusi iespēja realizēt savas tiesības.

Gēnu tehnoloģijas un citu zinātnes nozaru attīstība ir radījusi situāciju, kurā cilvēkiem ar invaliditāti tiek paziņots, ka viņus ir iespējams pārveidot, uzlabojot viņu iedzimtību, vai arī vispār likvidēt dažu veidu invaliditātes, kuras varēs paredzēt sievietes grūtniecības laikā. Tas faktiski nozīmē, ka, izdarot abortu, cilvēce būtu izvairījusies no viena invalīda, bet tam līdzās arī no viena cilvēka.

1. Reliģiskais modelis

Rietumu kristīgās dzīves uztverē saknes ķermeniskās atšķirības izpratnei ir meklējamas Bībelē – kristīgās baznīcas sludinātajās patiesībā un izglītības sistēmā. Cilvēku ar invaliditāti ķermenis tika uzskatīts par ļaunuma iemiesojumu, Dieva nepatikas izrādīšanu, bet dažkārt šo cilvēku dzīve tika salīdzināta arī ar Kristus ciešanām. Tēmas, kas ietver sevī grēka vai svētuma izpratni, neķītrību vai pašu pilnību, riebumu un vājumu, aprūpi un līdzjūtību, dziedināšanu un nastu saistīja ar cilvēkiem, kurus tagad apzīmējam ar jēdzienu “invalīdi”.

Daudzi cilvēki ar invaliditāti dzīvoja kopā ar savām ģimenēm, viņiem bija noteikta loma un uzdevumi. Tādējādi tika realizētas tās vajadzības, kas bija nepieciešamas visas ģimenes izdzīvošanai. Turpretī citi tika izstumti no sabiedrības, un viņu izdzīvošana bija apdraudēta, jo sabiedrībā mājoja uzskats, ka viņi ir nezvēri, kuri nav pelnījuši cilvēka statusu un tātad arī attieksmi. Daži no šiem cilvēkiem kļuva par klaidoņiem, kuri centās aizbēgt un paslēpties no visiem sava kauna vai nabadzības dēļ.

Sabiedrības darbība tika vērsta uz invalīdu izolāciju, uzskatot, ka vislabāk ir šādus cilvēkus vienkārši neredzēt, maksimāli no viņiem izvairoties, lai aizsargātu pārējo sabiedrību. Cilvēki ar invaliditāti tika aizvesti uz attālākām vietām. Turku arhipelāgā, netālu no Somijas krastiem, ir tāda bēdīgi slavena sala, kas ir spitālīgo un fiziski slimo izolācijas vieta. Agrākos laikos, kad cilvēks tika uz turieni pārvietots, viņš ņēma līdzi savu iedzīvi un arī zārku, lai pēc nomiršanas pat viņa ķermenis neatgrieztos atpakaļ.

Reliģiski noskaņotā sabiedrība bieži savas draudzes vai noteiktas teritorijas ietvaros piedāvāja arī dažādus citus veidus, kā rīkoties attiecībā uz invalīdiem. Visbiežāk tika meklētas visas iespējamās metodes šo cilvēku dziedināšanai – piemēram, ļauno garu izdzīšana, ķermeņa attīrīšana, dažādi rituāli vai arī tika nodrošināta aprūpe, viesmīlība un apkalpošana uzskatot, ka tas ir veids, kā cilvēki var kalpot Kristum un pildīt savas dzīves uzdevumu.

Visā Eiropā slimiem bērniem sāka dibināt patversmes, slimnīcas, vēlāk tāds darbs sākās arī ar pieaugušajiem invalīdiem. Parasti šīs labdarības biedrības uzturēja bagātas kundzes, tieši sievietes. Bez šaubām te nevarēja runāt ne par kādu vienlīdzību, jo invalīds tika uzskatīts par cilvēku, kas labprāt un ar pateicību saņem tikai to, ko viņam dod bagātāki cilvēki, par to, kas viņam tiem atmests.

Tomēr nozīmīgas izmaiņas notika sākoties jaunam – izglītības un industrializācijas – laikmetam. Šajā laikā reliģiskās vērtības un izteiksmes tika nomainītas pret racionālu domāšanu un nepieciešamību pārveidoties.

2. Medicīniskais modelis

Attīstoties medicīnai un citām zinātnēm, ārsti un zinātnieki aizstāja priesterus, kas visu laiku bija sabiedrības vērtību un atveseļošanās procesa uzraugs. Darbs kļuva par preci, un cilvēka vērtību noteica viņa darba spējas. Cilvēka dzīves stilu noteica mehānismi. Prāts un zināšanas kļuva visuvareni. Tikai veselie, stiprie un jaunie bija vērtīgā sabiedrības daļa.

Šim laikam bija milzīga ietekme uz tiem, kuru ķermenis neatbilda sabiedrības izveidotajam ideāla modelim. Šo cilvēku dzīve tika pārvērsta pēc medicīniskajiem priekšstatiem, un viņu nākotne līdzinājās medicīniskajām prognozēm. Cilvēki ar invaliditāti tika uzskatīta par nepiederošiem pie veselās un normālās sabiedrības, kas veidojās pilsētās.

Noteikta cilvēku grupa tika parādīta kā neproduktīva un nespējīga. Tika izveidotas speciālas institūcijas, kurām bija divi uzdevumi – atbrīvot ģimenes locekļus no rūpēm par saviem tuviniekiem, lai viņi varētu pildīt savus darba pienākumus, kā arī apmācīt invalīdus, lai viņi varētu kļūt par līdzvērtīgiem sabiedrības locekļiem.

Nav nemaz jāatgriežas tik senā vēsturē, apmēram pirms 50 gadiem, Trešā Reiha laikā, kad Vācijā fiziski likvidēja, nogalināja ne tikai ebrejus, bet arī invalīdus, jo uzskatīja tos par pilnīgi nederīgiem sabiedrībai.

Pēc Otrā pasaules kara ļoti liela pieredze tika iegūta darbā ar kara invalīdiem, jo tad lieli pūliņi tika pielikti viņu rehabilitācijai. Sasniedzot labus rezultātus, atklājās, ka šāda rehabilitācija ir iespējama un sekmīga. Tas vedināja uz domu, ka arī pārējiem invalīdiem būtu nodrošināms rehabilitācijas process. Rehabilitācijas procesā īpaši tika uzsvērtas dažādu invalīdu grupu speciālās vajadzības. Šo specifisko prasību apmierināšanai bija nepieciešams sagatavot speciāli apmācītus cilvēkus, izgatavot dažādas ierīces. Lai rezultāts būtu iespējami labāks, rehabilitācijas procesu vajadzēja sākt pēc iespējas īsākā laikā pēc saslimšanas. Bērni invalīdi no dzimšanas tika uzreiz novirzīti uz speciāliem namiem, kur tos sāks ārstēt jau no pašas bērnības. Šim laika posmam ir raksturīgas speciālās skolas, specializēti uzņēmumi, specializētas darba vietas, kas paredzētas tikai invalīdiem.

Sākotnēji tā bija progresīva pieeja, kas deva iespēju cilvēkam pilnveidot savas spējas un sasniegt zināmu neatkarību sevis aprūpē un uzturēšanā. Tomēr līdz ar modernā laikmeta atnākšanu aizvien lielāks uzsvars tika likts uz sociālo darvinismu, tā rezultātā speciālās institūcijas kļuva par izolācijas un ieslodzījuma vietu, kas nodrošināja sociālo kontroli pār cilvēkiem ar invaliditāti. Izmantojot jaunākos zinātnes sasniegumus, aprūpe institūcijās tika padarīta profesionālāka un labāk aprīkota. Tomēr invaliditāte vēl aizvien tika saprasta kā traģēdija, kas padara cilvēku par bezpalīdzīgu un neatkarīgu nastu sabiedrībai. Invalīda loma nevarēja būt nekas vairāk kā vien būt par rehabilitācijas objektu.

Atbilstoši šim modelim invaliditāte ir katra indivīda, nevis sabiedrības problēma. Jebkura veida atbalsts un ārstēšana tika veikti ar mērķi nodrošināt cilvēkam atbilstošas iemaņas, lai ļautu viņam tikt galā ar savu invaliditāti. Tomēr kultūras jomā, kas daļēji arī bija balstīta uz tolaik modernajiem medicīnas un citu zinātņu sasniegumiem, idealizēts ir vesels un skaists ķermenis, un ikviena novirze no normas tiek uzskatītas par trūkumu un nepilnību.

Turpmākajos gados, balstoties uz ‘normalizācijas’ principa ietekmi, uzsvars no 1970. gada, valsts nodrošinātās aprūpes vietās aizvien vairāk tika runāts par katra indivīda iekļaušanu un aprūpi viņa tuvākajā sabiedrībā. Tomēr medicīniskais invaliditātes modelis noteica uzsvaru uz cilvēka nespēju un atkarību no finansiālā atbalsta un pabalstiem. Ekonomiskais skatījums noteica, ka invalīdiem ir jātiek izglītotiem, lai viņus varētu lietderīgi izmantot.

Tomēr materiālo līdzekļu trūkuma dēļ invalīdi aizvien biežāk tika uztverti kā žēluma objekti, kuri pārdzīvo personisko traģēdiju un uz visu mūžu ir nolemti pavadīt atkarībā no apkārtējo labvēlības vai nelabvēlības. Viņi bija labdarības un altruisma objekti, pateicoties kuriem, labākajai, veselākajai un bagātākajai sabiedrības daļai bija iespēja izcelties, pieprasot par to pateicību un atzinību.

3. Cilvēktiesību modelis

Pēdējā laikā invaliditāte tiek traktēta no sociāli politiskā viedokļa, tādējādi veidojot cilvēktiesību modeli, kurā uzsvars pārvietojies no atkarības uz neatkarību, kur cilvēki ar invaliditāti kļūst politiski aktīvi, iegūstot savas politiskās balss tiesības cīņā pret sociālo vardarbību. Invalīdu aktīvisti, iesaistot savā darbībā politiķus, izmanto citu sociālo kustību stratēģiju cīņā par savām cilvēktiesībām. Šī stratēģija ir nesusi gan ieguvumus, gan arī dažus ierobežojumus.

Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū dažas Rietumu valstis sāka strādāt pie likumdošanas, kurā aizbildnieciskās attieksmes vietā parādījās uz tiesībām balstīta attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā likumdošanā tika risināti jautājumi par sociālo taisnīgumu un diskrimināciju. Likumdošanā tika arī pievērsta uzmanība invaliditātes jēdziena skaidrojumam, nosakot, ka tā nav katra indivīda medicīniska problēma, bet gan ir šķērslis ceļā uz līdzdalību sabiedrībā notiekošajos procesos, šķērslis, lai piedalītos tādās sociālajās aktivitātēs kā nodarbinātība, izglītība, atpūta utt. Brīdī, kad cilvēkiem ar invaliditāti netika nodrošinātas tādas pašas iespējas kā ikvienam citam sabiedrības loceklim, varēja tikt ierosināts tiesas process, tādējādi nodrošinot cilvēktiesību ievērošanu.

Bija sācies integrācijas process, kas nozīmē to, ka cilvēki ar invaliditāti uzturas, dzīvo un strādā tajās pat vietās, kur visi pārējie cilvēki. Tas nozīmē to, ka sabiedrība sākusi saredzēt daudz vairāk kopējo iezīmju nekā atšķirīgo, kas ļāva būt visiem kopā. Iekļaujot invalīdus sabiedrības dzīvē, viņi realizē savas vajadzības kopā ar citiem sabiedrības locekļiem tās iekšienē, jau no paša sākuma kļūstot par neatņemamu tās sastāvdaļu.

Tomēr vēl aizvien cilvēki ar invaliditāti tika uzlūkoti kā kādas sabiedrības minoritātes sastāvdaļa. Tādējādi šie cilvēki sāka apzināties savu vērtību, un barjera starp ‘normālajiem’ un ‘nenormālajiem’ pamazām izzuda, pieprasot, lai sabiedrībā ikvienam tiktu nodrošinātas vienādas tiesības. Sabiedrība pieņēma, ka cilvēki ar invaliditāti paši var lemt par to, ko viņi vēlas, un pārējie cilvēki – ārsti un rehabilitācijas profesionāļi, tikai izpilda viņu vēlmes.

Pilnīga iesaistīšana, iekļaušana sabiedrībā praktiski ir sapnis un liela vēlme, jo nekur sabiedrībā pasaulē visā pilnībā tā nav sasniegta. Dzīve sabiedrībā vienādā mērā pienākas pilnīgi visiem – neatkarīgi no veselības, ķermeņa uzbūves u. c.

 

 

Gunta Anča

Diskusijas

 

Apmeklētāji: 3971429