sākumlapajūsu jautājumslapas karte Ru En
AA  
SUSTENTO > Visi jaunumi > GMI: pabalsts vai līmenis jeb Kāda ir valsts un pašvaldību loma tā noteikšanā Drukāt
GMI: pabalsts vai līmenis jeb Kāda ir valsts un pašvaldību loma tā noteikšanā

Ieva Jaunzeme, LM valsts sekretāre

 
GMI: pabalsts vai līmenis jeb
Kāda ir valsts un pašvaldību loma tā noteikšanā
 

Pēdējā laikā publiskajā telpā arvien biežāk diskutē par GMI pabalstu un tā apmēru. Kas īsti ir šis daudziem nesaprotamais pabalsts, kura nosaukums slēpjas zem trīs burtiem - GMI? Cik daudz par tā noteikšanu ir atbildīga valsts un cik - pašvaldības?

Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka GMI nav pabalsts, bet gan garantētais minimālais ienākumu līmenis, kuru nodrošina gan pats cilvēks, gan valsts, gan pašvaldības. Valsts katru gadu pārskata GMI līmeni sadarbībā ar pašvaldību viedokli pārstāvošo organizāciju – Latvijas Pašvaldību savienību saistībā ar gadskārtējo valsts budžeta likuma projektu. GMI pabalstu piešķir ģimenei vai mājsaimniecībai, kura atzīta par trūcīgu un kuras ienākumi nesasniedz garantēto minimālo ienākumu līmeni. GMI pabalsta apmēru aprēķina kā starpību starp Ministru kabineta vai pašvaldības noteikto GMI līmeņu summu katram mājsaimniecības loceklim un mājsaimniecībā ietilpstošo cilvēku kopējiem ienākumiem mēnesī.Pašvaldībām ir tiesības savu finansiālo iespēju robežās noteikt arī citu, augstāku GMI līmeni, kuru pašvaldības sociālais dienests piemēro pabalsta apmēra aprēķināšanai. Šobrīd Ministru kabinets ir noteicis, ka augstāku GMI līmeni pašvaldības var noteikt vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem.

Saskaņā ar likumu Par 1985.gada 15.oktobra Eiropas vietējo pašvaldību hartu pašvaldībām ir tiesības un pienākums vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs. Tai skaitā pašvaldību pienākums ir nodrošināt arī sociālo palīdzību visiem iedzīvotājiem, kuriem tas ir nepieciešams. Turklāt likumā Par pašvaldībām noteikts, ka sociālās palīdzības nodrošināšana iedzīvotājiem ir pašvaldību autonomā funkcija, jotieši pašvaldību sociālajos dienestos strādājošie cilvēki ir vistuvāk iedzīvotājiem, viņi vislabāk redz iespējamās cilvēku problēmas un var tām atrast piemērotāko risinājumu.

Otrkārt, GMI pabalsts ir paredzēts tajos gadījumos, kad konkrētais cilvēks dažādu iemeslu dēļ nesaņem atbalstu no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas, piemēram, pensiju, vecāku, maternitātes, paternitātes, bezdarbnieku pabalstus utt., kas ir pamatā Latvijas sociālās drošības sistēmai un ir primārais atbalsts cilvēkam, nonākot noteiktās ienākumu zaudējuma situācijās. GMI pabalsts ir tikai īstermiņa risinājums, proti, līdzekļu apmērs, kuru sabiedrība ar nomaksātajiem nodokļiem ir gatava izmaksāt krīzes situācijā nonākušajiem līdz brīdim, kamēr, izmantojot pašvaldības sociālo dienestu vai Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību, cilvēks atgriežas darbā.

Šos faktus, manuprāt, labi raksturo skaitļi - visu valsts sociālās apdrošināšanas pakalpojumu un valsts sociālo pabalstu nodrošināšanai pērn izlietoti 1,6 miljardi latu jeb 30% no valsts budžeta.Kopējais saņēmēju skaits pērn vidēji mēnesī bija 882,7 tūkst. cilvēku,savukārt no visiem pašvaldību sociālās palīdzības pabalstiem izlietotajiem līdzekļiem GMI pabalstam šī gada oktobrī iztērēti 30,2% jeb 1,06 milj. latu. Kopējais GMI pabalsta saņēmējuskaits šī gada oktobrī bija 42,8 tūkst. jeb 2,1% no iedzīvotājiem. Nevar noliegt, ka GMI līmenis daļēji atkarīgs no pašvaldību finansiālajām iespējām - ieņēmumiem, par kuru veidošanu esam atbildīgi katrs pats, nomaksājot nodokļus.

Nākamajā gadā pašvaldību budžetus daļēji atslogos Labklājības ministrijas iniciatīva pagarināt bezdarbnieka pabalsta izmaksu. No 2013.gada janvāra bezdarbnieka pabalstu no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta cilvēki varēs saņemt 9 mēnešus neatkarīgi no darba stāža. Tas nozīmē, ka šai laikā viņiem nebūs vajadzības doties uz pašvaldību pēc GMI pabalsta. Tāpat nākamgad valsts nodrošinās brīvpusdienas 1.un 2.klases skolēniem, sniegs atbalstu pirmsskolas izglītības iestāžu rindu samazināšanai un iedzīvotāju reģionālās mobilitātes veicināšanai,ieviešot programmu „Darbs Latvijā” u.c.

Treškārt, vēlos atgādināt, ka GMI pabalstu ieviesa 2003.gadā. Tā mērķis bija nodrošināt, lai cilvēkiem visā Latvijas teritorijā, neatkarīgi no pašvaldības, kurā viņi dzīvo, sociālā palīdzība būtu pieejama pēc vienādiem nosacījumiem.GMI līmenis40 latu apmērā pilngadīgiem cilvēkiem un 45 latu apmērā bērniem bija noteikts tikai uz krīzes laiku, proti no 2009.gada 1.oktobra līdz 2012.gada 31.decembrim. Atgādinu, ka līdz tam, 2007.un 2008.gadā, GMI līmenis visiem bija vienāds - 27 latu un no 2009.gada 1.janvāra – 37 latu apmērā.

Statistikas dati liecina, ka laika periodā no 2006.gada līdz 2011.gadam pieauga kopējie pašvaldību izdevumi sociālajai palīdzībai, īpaši nemainoties kopējam sociālās palīdzības saņēmēju skaitam. GMI pabalstam 2011.gadā izlietoto līdzekļu apmērs pieauga vairāk nekā desmit reizes salīdzinājumā ar 2008.gadu. Savukārt GMI pabalsta saņēmēju skaits šajā periodā pieauga 4,5 reizes. GMI pabalsta saņēmēju īpatsvars no kopējā sociālās palīdzības saņēmēju skaita pieaudzis no 8,5% 2008.gadā līdz 40,5% 2011.gadā. Tas liecina, ka liela daļa pašvaldību tikai ar valsts līdzfinansējumu un stingrākiem nosacījumiem normatīvajos aktos bija gatavas ieviest valstī noteikto sociālās palīdzības sistēmu.

Tādējādi krīzes situācijā (ar valsts līdzfinansējumu un paaugstinot GMI līmeni), notika sociālās palīdzības saņēmēju struktūras maiņa – no vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem uz ģimenēm ar bērniem un bezdarbniekiem, kuriem ienākumi bija zemāki vai to nebija vispār. 2011.gadā 50,5 tūkst. jeb 41,4% no GMI pabalsta saņēmējiem bija nestrādājoši cilvēki darbspējas vecumā.

Protams, diskusijas par GMI līmeņa samazināšanu uzjundījušas kaislības iedzīvotāju vidū. No vienas puses sakaramies ar pārmetumiem, ka Latvijā ir veicināta pabalstu saņēmēju paaudžu veidošanās, no otras puses - nosodījumu par nepietiekamu sociālo atbalstu, kas liecina, ka sabiedrībā nav konsekventas attieksmes pret sociālās palīdzības sistēmu valstī, kā arī dažkārt trūkst tolerances pret cilvēkiem, kuri piedzīvojuši ienākumu zaudējumu.

Ir būtiski saprast, ka Labklājības ministrijas mērķis ir veicināt cilvēku vēlmi aktīvi risināt savas problēmas. Labklājības ministrija nodrošina pietiekami lielu atbalstu, lai palīdzētu bez darba esošajiem cilvēkiem atgriezties darba tirgū, tomēr arī pašiem cilvēkiem ir jāgrib nopelnīt iztiku sev un savai ģimenei, nevis doties uz pašvaldību pēc kārtējā pabalsta.

Jāņem vērā, ka GMI līmeņa noteikšana nav vienpersonisks Labklājības ministrijas lēmums. Tas ir nopietns un izsvērts darbs, analizējot statistikas datus un ekonomisko situāciju valstī. Ministrija ir ņēmusi vērā arī Pasaules Bankas priekšlikumu par absolūtās nabadzības līmeni, proti, ieteikumu, ka izdzīvošanas minimums Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs nedrīkstētu būt mazāks par 2,15 ASV dolāriem dienā.Tikai garu diskusiju un sarunu ceļā septembrī valdība un Latvijas Pašvaldību savienība panāca vienošanos no nākamā gada GMI līmeni noteikt 35 latu apmērā.

Noteikumu projekts paredz, ka pašvaldības domei ir tiesības noteikt augstāku GMI līmeni (maksimāli līdz 90 latiem) ne tikai vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem, bet arī bērniem un citām iedzīvotāju kategorijām.

Nobeigumā vēlreiz vēlos norādīt uz pašvaldību lielo lomu, atbalstot savas administratīvās teritorijas trūcīgākos cilvēkus, jo tas, kādu GMI līmeni, pabalsta apmēru un citus sociālās palīdzības pabalstus noteikt, ir katras pašvaldības prioritāšu, attieksmes un izvēles jautājums. Nenoliedzami liela nozīme ir arī cilvēku un sabiedrības savstarpējai solidaritātei un mākai darboties kopā vienā veselumā. Vai esmu gatavs maksāt vairāk nodokļus, apzinoties, ka daļa no tiem sedz izdevumus sociālajai palīdzībai, ko saņem mans kaimiņš? Vai uzticos samaksāto nodokļu efektīvai pārvaldībai? Vai esmu gatavs maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas, lai ienākumu zaudējumu gadījumā, būtu materiāli nodrošināts?

Diskusijas

 

Apmeklētāji: 3541604